Zeltainais Retrīvers
Laimīga un trakulīga šķirne
Ja zelta retrīveri netiek no agras bērnības dresēti turēties ar visām četrām pie zemes, jūs un jūsu draugi varat būt droši, ka jūs ļoti silti sagaidīs šī draudzīgā, bet tūļīgā šķirne.
Izvēlieties zelta retrīveru tikai tad, ja nedusmosieties par šādu pieķeršanos un dažu labu nejauši sasistu trauku, asti vēcinot.
Nevaldāmie retrīveri
Zelta retrīveri ir dabiski medību suņi, kas bieži nespēj atturēties pacelt nomestas mantas, jo īpaši, ja tām ir interesanta smarža. Izvēlieties zelta retrīveru tad, ja esat gatavs būt ārkārtīgi tīrīgs vai arī neiebilstat, ka jūsu kurpes, zeķes un pat apakšveļa tiks atnesta tuviniekiem vai ciemos atnākušajiem draugiem.
Dabiska ūdens mīlestība
Lai gan šobrīd zelta retrīveri ir iecienīti mājdzīvnieki, šķirne ir radīta, lai strādātu zem klajas debess, medījot upēs un biezos krūmājos. Tāpēc nevar paiet garām nevienam strautiņam vai dubļu peļķei, neizpētot, un tas nozīmē, ka suni un jūsu mašīnu nāksies regulāri tīrīt.
Sagatavojieties spalvām!
Ja jums patīk ģērbties tumšās drēbēs, zelta retrīvers var kļūt kaitinošs biedrs. Lai cik rūpīgs jūs nebūtu, suņa mīkstajai, gaišajai spalvai piemīt tendence pielipt pie visiem audumiem. Tāpēc zelta retrīvers nav īstais draugs pedantiskam cilvēkam. Suņi, kas dzīvo ārā būdās, met spalvu divas reizes gadā, taču tie, kuri tiek turēti istabās ar centrālo apkuri, kaisa savu spalvu cauru gadu. Tomēr šīs problēmas var risināt, nedaudz izmainot savu mājas dzīvi un ik dienu ķemmējot suni, lai savāktu krītošās spalvas.
Pateicīgs biedrs
Ja vēlaties sabiedrisku suni ar labu raksturu, zelta retrīvers ir ideāls. Selektīvā audzēšana ir radījusi šo potenciālu, taču vēlamās īpašības var attīstīt tikai ar pareizu apmācību. Bez labas dresūras dažiem zelta retrīveriem var parādīties īpašnieciskas tieksmes uz rotaļlietām un ēdienu. Sāciet mācīt savu zelta retrīveru jau no agras bērnības, ka visas rotaļlietas un ēdiens pieder jums, un īpašnieciskumam nevajadzētu izpausties.
ŠĶIRNES RAKSTUROJUMS
Zelta retrīveru pirmos šķirnes standartus rakstīja cilvēki, kas ieraudzīja viņā izcilu medību suni. Vēl šodien šis standarts uzsver zelta retrīvera ķermeņa uzbūvi, kas ir lieliski pielāgota ātrumam un izturībai brīvā dabā. Medību suņa lomā ir tikpat būtisks viņa draudzīgais raksturs un vēlēšanās izpatikt.
Līdzsvarots darbībā
Zelta retrīvera ķermenis ir pludlīnijas formas un dabiski proporcionāls vienmērīgai, brīvai darbībai. Līdzsvars ir acīmredzams galvas lieluma un kakla attiecībā pret ķermeni, lai labi nestu medījumu.
Robusts ķermenis
Raugoties no sāniem, zelta retrīvera ķermeņa uzvūve ir medniekam raksturīga – spēcīga miesasbūve, un priekškājas un pakaļkājas ir ideāli proporcionālas ķermenim. Tādējādi zelta retrīvers ir lieliski piemērots ilgstošam darba laikam dažādos apvidos, tāpat kā viņa ūdens necaurlaidīgais kažoks.
Uzticams biedrs ar labu raksturu
Zelta retrīvera dedzīgums un modrība ir skaidri jaušami sejas izteiksmē un ķermeņa formā. Suņa dabiski draudzīgā personība bieži izpaužas suņu „smaidā” – šo iezīmi uzsver tumšā pigmentācija pie lūpām.
 |  |
SUŅA ATTĪSTĪBAS STADIJAS
Lai arī suņi un cilvēki daudzus gadus ir dzīvojuši vienkopus, šī saite, kas mums ir ar suņiem, jāatjauno ar katru kucēnu. Cilvēka un suņa draudzības saites nav iedzimtas, bet var uzskatīt, ka tendence un spējas veidot šādas saites, iespējams, ir iedzimtas. Suņa un saimnieka savstarpējās attiecības ir kaut kas īpašs, bet, kā jebkuras attiecības, tās neizveidojas automātiski. Lai saprastu, kad un kā veidojas šīs attiecības starp suni un saimnieku, ir jāsaprot, ka suns ir īpašs indivīds, un viņš nav persona spalvainā suņa terpā.
Ģimenes un grupas
Pirms tūkstoš gadiem, iespējams, pirmais mājas suns ir bijis vilks. Vilki ir sociāli indivīdi, kas dzīvo un dzīvojuši parasti barā, ko var uzskatīt par lielu ģimeni. Citreiz tā var sastāvēt no dominējoša vīriešu kārtas pārstāvja un dominējošas sieviešu kārtas pārstāvja (parsti vienīgie audzinātāji) vai arī kāds padotais pieaugušais vilks, jaunāks vilks un kucēns. Šī ir ļoti harmoniska grupa, kas kopā medī, kopā rotaļājas, aizsargā savu teritoriju pret iebrucējiem u.t.t. Parasti nesaskaņas parādās, kad notiek izmaiņas bara hierarhijā. Ja kādu statusu ieņēmis pieaugušais vilks vai nu mirst vai kāda cita iemesla dēļ pamet baru, vai arī jaunais vilks mēģina pārņemt dominējošo pozīciju, var rasties izmaiņas bara hierarhijā un, piemēram, jaunais vilks ieņem dominējošo vietu.
Mājas suņi ļoti labi pielāgojas mūsu dzīves stilam, jo mēs arī dzīvojam grupās, lai arī mūsu grupu sauc ģimene, nevis bars. Varbūt salīdzinājums nav tas labākais, jo bieži ģimenēs ir lielāks haoss no hierarhijas viedokļa nekā vidusmēra vilku barā. Mēs bieži neesam pastāvīgi (kosekventi) savos sociālās uzvedības noteikumos - mēs ļaujam sunim nākt istabā ar tīrām kājām no āra, bet uzbrēcam viņam lai neiet iekšā, ja kājas ir dubļainas. Mūsu balss reizēm saka vienu, bet ķermeņa valodā mēs paužam ko citu. Varētu teikt, ka tikpat daudz cik mēs nesaprotam suni, tāpat arī suns nesparot mūs, jo bieži ar savām darbībām un nepastāvīgiem aizliegumiem, te atļaujot, te aizliedzot kaut kur sunim ieiet vai neieiet, mēs viņa radam apjukumu. Suņiem cilvēks bieži ir neizprotama, mulsinoša būtne. Varbūt šis piemērs nedaudz parāda suņa un cilvēka attiecības, bet atcerēsimies, ka no sociālās uzvedības viedokļa ģmene ir ļoti atšķirīga no vilku bara.
No dzimšanas līdz 4 nedēļu vecumam.
Pirmajās trijās dzīves nedēļās ģimene un bars jaunā Zelta Retrīvera dzīvē nav nozīmīgi. Vienīgais un svarīgākais šinī dzīves posmā mazulim ir tikai un vienīgi rūpīgā suņa māmiņa. Viņa ir galvenais barības, siltuma un drošības avots.
Četru nedēļu vecumā mazuļa vajadzības aizvien vēl centrētas uz suņa mmmu, bet viņa brāļi un māsas sāk ieņemt nozīmīgāku vietu mazā kucēna dzīvē. Tie dod siltumu un nedaudz drošību brīdī, kad māte atstāj jauno sunīšu guļvietu. Šinī periodā sunītis mācās ar maņu palīdzību sekot skaņām un fokusēt acis. Viņa ziņkārība par apkārt notiekošo palielinās un viņš sāk apgūt jaunus apvāršņus ārpus savas migas. Gādīgā suņa mamma sāk disciplinēt savus bērnus un viņas instinktīvie norādījumi mazajiem sunīšiem ir vitāli svarīgi sunīšu nākotnei, lai izprastu bara disciplīnas nozīmi un apgūtu jaunas iemaņas dzīves laikā. Arī mēs varam pamācīties, kā pareizi labot sunīša uzvedību, skatoties uz gādīgo suņa mammu, kad kāds kucēns iekož mammai par stipru, seko ātra, asa un taisnīga uzvedības korekcija, kas tiek atkārtota no jauna nekavējoties tiklīdz mazulis atkal uzvedas nepareizi. Katrai šādai uzvedības korekcijai gādīgā suņu māte seko ar mīlestību uz saviem kucēniem un nekad netur ļaunu prātu par kucēna palaidnībām. Šajā vecumā sunītis iemācās atšķirt mātes rūpes no cilvēku rupēm.
No 5. līdz 7. nedēļai
Zeltainais mazulis šajā dzīves periodā pārdzīvo milzīgas izmaiņas. Viņš iemācās atpazīt cilvēkus un balsis. Viņs aizvien vairāk laika pavada, rotaļājoties ar saviem brāļiem un māsām. Plūcoties ar brāļiem un māsām, sunītis iemācās, kā dzīvē tikt uz priekšu, kad rotaļas kļūst pārāk skarbas, kad būtu jākļūst pakļāvīgākam un kad lietas jāuztver nopietni. Gādīgās suņu mammas norādījumi šajā dzīves posmā māca mazajam zeltainim atzīt disciplīnu, labot savu uzvedību ar mīlestību.
Šis ir īstais laiks, lai kucēns satiktos ar citiem cilvēkiem. Audzētājam vajadzēt kontrolēt apciemojumus, lai pret kucēnu neizturētos pārāk rupji un neizbiedētu, protams, bet draudzīga attieksme un rotaļa palīdzēs kucēnam biedroties ar cilvēkiem.
Laiks ir būtisks
Ja kucēnu atņem viņa mātei un brāļiem šajā laikā, viņam var rasties uzvedības problēmas. Viņam var būt grūtības attiecībās ar citiem suņiem, viņi nespēj pieņemt noteikumus un disciplīnu, vai arī baiļu dēļ kļūst pārlieku kautrīgi vai agresīvi.
8. nedēļa
Dzīves astotā nedēļa vairumam kucēnu ir tāds kā baiļu laiks. Pieaugot kucēni pārdzīvo vairākus baiļu periodus, un šis ir viens no tiem. Tradicionāli šajā laikā vairums kucēnu dodas uz savām jaunajām mājām. Ja kucēns atstāj sava audzētāja māju dzīves astotajā nedēļā un nobīstas no brauciena ar mašīnu, bailes braukt mašīnā viņam var saglabāties visu atlikušo mūžu. Tas pats attiecas uz viņa jauno māju, jaunajām skaņām mājā, braucienu pie veterinārārsta vai jebko citu, kas varētu kucēnu nobiedēt.
No 9. līdz 12. nedēļai
Mazais zelta retrīvers var pārcelties uz savu jauno māju jebkurā laikā no astotās līdz divpadsmitajai nedēļai. Šajā vecumā viņš ir gatavs veidot pastāvīgas attiecības. Izmantojiet to un pavadiet laiku kopā ar kucēnu, spēlējoties ar viņu, apmīļojot un iedrošinot izpētīt viņa jauno pasauli. Māciet kucēnam viņa vārdu spalgā balsī, jo īpaši brīžos, kad viņš jau dodas jūsu virzienā. (Nekad nerājiet viņu, saucot vārdā!) Iedrošiniet kucēnu jums sekot, atkāpjoties no viņa un paglaudot savu kāju vai sasitot plaukstas.
Socializācija
No devītās līdz divpadsmitajai nedēļai ļoti svarīga ir socializācija. Socializācija nenozīmē tikai kucēna iepazīstināšanu ar citiem cilvēkiem, suņiem, trokšņiem un skaņām. Tas nozīmē gādāt, lai visas šīs parādības nenobiedētu mazo zelta retrīveru un lai viņš ar tām iepazītos pakāpeniski. Piemēram, pēc tam, kad mazais zelta retrīvers tiek vakcinēts (apjautājieties vetārstam), aizvediet viņu uz zooveikalu, kad jūs braucat pēc pārtikas. Šajā braucienā jūs varat arī apgūt kucēnu kāpt pa kāpnēm, staigāt pa slidenām grīdām un iziet cauri automātiskajām durvīm. Ja ar to visu iepazīstina pakāpeniski, iedrošinot kucēnu un atkārtojot pa visu pilsētu, viņš aug pašpārliecināts un sabiedrisks.
Šajā laikā attīstās bara instinkts, un jūs varat izmantot šo vecumposmu, lai iemācītu savam kucēnam viņa vietu ģimenē. Katru dienu lieciet saviem tuviniekiem pagriezt kucēnu uz muguras un pamasēt viņam punci. Šis vingrinājums šķiet ļoti vienkāršs, bet, atsedzot savu vēderiņu, viņš ieņem pakļāvīgu pozu attiecībā pret ģimenes locekļiem. Kad mamma viņu bāra, kucēns apgriezās uz muguras un atkailināja vēderiņu mammas priekšā; šajā brīdī viņš to darīs jūsu priekšā.
Kad jūsu kucēnam ir 11 un 12 nedēļas svarīgāka kļūst disciplīna. Mīlestība, uzmanība un drošība vēl aizvien ir būtiskas, bet jūsu kucēns tagad ir gatavs mācīties mājas galvenos noteikumus. Šajā brīdī neļaujiet viņam darīt jebko, piemēram, čiept pārtiku, lekt virsū cilvēkiem vai lēkt lejā no mēbelēm – visu, ko jūs negribat, lai viņš darītu vēlāk, būdams pieaudzis.
Ķeršana
Sāciet spēles ar ķeršanu un nešanu atpakaļ šajā vecumā. Pametiet mantiņu apmēram divu metru attālumā un lieciet viņam skriet pakaļ. Kad kucēns sagrāb mantiņu, sauciet viņu atpakaļ. Priecīgi paslavējiet viņu, kad kucēns to atdod jums. Ja viņš bēg un pārvērš spēli par piesavināšanos, pārtrauciet šo spēli. Nedzenieties viņam pakaļ! Ļaujiet viņam saprast, ka viņam jāspēlē pēc jūsu noteikumiem. Dzīšanās pakaļ bumbai vai mīkstam lidojošam šķīvītim var būt labs vingrinājums jūsu kucēnam, liekot pamatu veiksmīgām darba attiecībām vēlāk.
No 13 līdz 16 nedēļai
No 13 līdz 16 nedēļai jūsu kucēns mēģinās ieņemt savu vietu jūsu ģimenes barā. Konsekvence, mācot mājas iekšējos noteikumus, ir ļoti svarīga, un visiem ģimenes locekļiem vajadzētu visu darīt vienādi. Ja kucēns sajutīs mīkstu sirdi vai vājo ķēdes posmu hierarhijā, viņš to izmantos.
Kucēni ar valdonīgu personību var sākt izturēties ar pārākumu pret maziem bērniem vai rotaļlietām. Tas ir pastāvīgi jānosoda – nepieļaujiet to!
Tikšanās ar citiem cilvēkiem un suņiem, jaunas pieredzes apgūšana ir jāturpina. Gādājiet, lai šī pieredze būtu pozitīva.
No 16 līdz 20 nedēļai
Dažreiz no 16 līdz 20 nedēļai daudzi suņi pārdzīvo vēl vienu baiļu periodu, līdzīgi kā tas bija astoņu nedēļu vecumā. Lietas, kas sunim iepriekš likušās normālas, tagad var izraisīt bailes. Viena drauga zelta retrīvers izgāja viņu pagalmā un sāka riet uz dārza grilu, kas tur stāvēja tai pašā vietā jau no viņa bērnības. Tā it kā kucēns būtu tikko pamanījis grilu un nospriedis, ka tas ir biedējošs!
Bailes
Šajā baiļu periodā nepastipriniet viņa bailes. Ja samīļosiet viņu un teiksiet: „Viss kārtībā, mīļumiņ.” kucēns pieņems, ka tā ir uzslava par viņa reakciju uz bailēm. Vārdu sakot, jūs slavējat bailes. Tā vietā pieejiet pie objekta, kas viņu biedē, pieskarieties tam un sakiet kucēnam: „Skaties.” Pievediet viņu pie šī objekta, ja varat to izdarīt, kucēnu pārlieku nenobiedējot. Palīdziet viņam pārvarēt bailes, nevis pastipriniet tās.
Daudzi jauni zelta retrīveri šajā laikā atklāj arī savus sargāšanas instinktus. Ja jūsu mazais zelta retrīvers sāk izrādīt aizsardzības zīmes (ņurd, rūc, saceļ kakla spalvas), pārtrauciet viņa uzvedību, novēršot uzmanību vai pagriežot viņu projām. Ja iedrošināsiet šādu uzvedību vai pārāk asi labosiet, jūs pārlieku uzsvērsiet šo parādību, un kucēns turpinās tā darīt. Pārāk lielas uzmanības rezultātā jūsu suns izaudzis var kļūt pārāk aizsargājošs vai bailīgs. Tāpēc reaģējiet mierīgi un vienkārši novērsiet šādu uzvedību.Pusaudža mēnešiPusaudža laiks suņiem ir līdzīgs pusaugu vecumam bērniem. Pusaudžu vecumā bērni jūtas spēcīgi, mēģina pierādīt, ka spēj paši par sevi rūpēties, un cenšas kļūt neatkarīgi. Tai pat laikā viņi vēlas savas mājas drošību. Šīs divas pretrunīgās vajadzības, šķiet, padara dažus pusaudžus (un viņu vecākus!) pilnīgi trakus! Ar suņiem var būt līdzīgi – viņi pārbauda noteikumu robežas, lai redzētu, vai jūs uzspiedīsiet šos noteikumus. Daudzi zelta retrīveru īpašnieki saka, ka šajā vecumā viņu suņi ir „pilnīgi pārņemti ar sevi”!
 |  |  |
Pusaugu vecums zelta retrīveriem iestājas jebkurā laikā no astoņiem līdz četrpadsmit mēnešiem, un jūs sapratīsiet, kad tas notiks! Kādu dienu jūs lūgsiet savam iepriekš mācītajam sunim apsēsties, bet viņš izturēsies tā, it kā tādu vārdu savu mūžu nebūtu dzirdējis! Jūsu agrāk tik sabiedriskais suns var sākt riet vai ņurdēt uz citiem suņiem vai arī dzenāt bērnus. Jūs iepriekš būsiet iemācījis savam zelta retrīveram nekāpt uz mēbelēm, bet šajā vecumā viņš vienalga rāpsies uz tām, bet, kad jūs liksiet nokāpt, viņš jūs ignorēs vai vēl ļaunāk – uzrūks jums!
Šajā vecumā konsekventi ir jāliek ievērot mājas noteikumi. Cerams, ka būsiet jau sācis apmācību (dresūru) – ja tā, tad jums regulāri jātrenē šīs iemaņas. Ja vēl neesat uzsākuši apmācību, dariet to – vēl nav par vēlu.
Autoritāte
Gādājiet, lai jūsu suns uzskata jūs par savu autoritāti (barvedi). Jūs to varat pastiprināt ar dažiem darbiem, ko darāt mājās. Piemēram, pa durvīm jums vienmēr jāiziet pirmajam. Dominējošais suns, vilku barvedis, jeb bara līderis vienmēr iet pirmais. Arī jāēd jums pirmajam. Pa kāpnēm jums jākāpj sunim pa priekšu – neļaujiet viņam uzskriet pa kāpnēm, tad apgriezties un skatīties uz jums.
Vēl jūs varat rīkoties tā, ka dodat viņam atļauju kaut ko darīt pat, ja viņš tāpat jau grasījās to darīt. Piemēram, ja viņš paceļ savu bumbiņu un nes to jums, lai metat, sakiet: „Malacis, ka atnesi bumbiņu.” Ja viņš noguļas pie jūsu kājām, sakiet: „Malacis, ka apgūlies.” Dodot viņam atļauju un uzslavējot, jūs iemācāt savam sunim, ka jūs esat galvenais.
Esiet pacietīgi
Svarīgi ir saprast, ka jūsu suņa uzvedība pusaudža vecumā ir dabiska – tam jāiziet cauri, lai kļūtu pieaudzis – un nav vērsta uz jums personiski. Jums arī jāatceras, ka tas pāries. Jūsu zelta retrīvers kļūs pieaudzis – kādu dienu!
Kļūstot pieauguši
Zelta retrīveri pārsvarā tiek uzskatīti par pilnīgi nobriedušiem – garīgi un fiziski – tikai no trīs gadu vecuma. Dažreiz kucītes (mātītes) nobriest agrāk, varbūt pusotra gada vecumā, un parasti suņiem (tēviņiem) vajadzīgs ilgāks laiks. Pēc pusaudžu vecuma līdz pieaugušu suņu vecumam, jūsu suns var pārdzīvot dažādus uzvedības posmus. Var iestāties vēl viens baiļu periods – parasti pusotra gada vecumā. Rīkojieties tāpat kā iepriekš – neatbalstiet sava suņa bailes, bet palīdziet pārvarēt.
Var būt vēl viens izaicinājumu periods, lai pārbaudītu, vai jūs tiešām esat saimnieks – apmēram divu gadu vecumā. Izturieties tāpat kā pusaudžu vecumā – lieciet ievērot noteikumus un slavējiet, kad viņš dara pareizi.
Dažreiz šajā laikā jūsu zelta retrīvers var kļūt īpašniecisks, aizsargājošs vai pat agresīvs. Rīkojieties tāpat kā toreiz, kad viņš bija mazāks, un dariet to pašu. Pagrieziet viņu projām, novērsiet uzmanību vai lieciet sunim darīt kaut ko citu, tikai nepārspīlējiet. Ja jūs tomēr pārspīlēsiet un pārāk stingri izlabosiet, viņš to uztvers nepareizi: „O, kaut kas nav kārtībā!” Tādējādi viņa uzvedība tikai pasliktināsies.
Kad jūsu zelta retrīvers sasniedz trīs gadu vecumu, viņš (vai viņa) tiek uzskatīts par pieaugušu. Taču kļūt pieaugušam zelta retrīveram nenozīmē, ka dzīve ir nopietna – nemūžam! Viņš var būt nopietns, kad vajag (vai arī viņš to vēlas), bet dzīve zelta retrīveram vēl aizvien ir prieka pilna! Tāpēc izbaudiet to!
APMĀCĪBA
Jūs atklāsiet, ka zelta retrīveri ir vieni no paklausīgākajām un ģimenei draudzīgākajām suņu šķirnēm. Tomēr var parādīties nevēlama uzvedība, ko bieži nosaka dabiskie instinkti. Lielākoties grūtības var novērst ar pareizu aprūpi un agrīnu apmācību.
Laimīgi nodarbināts vienatnē
Atstāti vieni, daži suņi kļūst nemierīgi un brīžiem destruktīvi. Pirms aizejiet izvingriniet suni un vienmēr atgriezieties bez steigas. Lai novērstu uzmanību, iedodiet sunim liellopa kaulu vai rotaļlietu ar dobu vidu, kas piepildīts ar ēdamo.
Draudzīgas suņu tikšanās
Jūs varat izvest savu zelta retrīveru sabiedrībā, plānojot tikšanās ar labi izdresētu suni. Ja jūsu zelta retrīvers ir bailīgs vai agresīvs, sākumā turiet abus suņus atstatu, tad, sunim nomierinoties, laidiet abus suņus tuvāk. Ļaujiet viņiem kopā pētīt apkārtni un spēlēties kā balvu par jūsu suņa savaldību, bet pārtrauciet spēles, ja suns slikti uzvedas. Pie pirmajām satraukuma vai naidīguma pazīmēm aizgrieziet sava suņa galvu un novērsiet viņa uzmanību ar mīļāko rotaļlietu. Pēc vairākām tikšanās reizēm jūsu suns dabiski izrādīs interesi, nevis bažas, tiekoties ar jauniem suņiem.Suns draudzīgi sadzīvo arī ar citiem mājdzīvniekiem.
Iemācīties pretoties kārdinājumam
Nepieļaujiet diedelēšanu – nekad nedodiet savam zelta retrīveram barību, kamēr jūs ēdat; kāds kumosiņš par retam attīstīs šo kaitinošo ieradumu ātrāk nekā regulāra piebarošana. Ja jūsu suns diedelē, pavēliet tam nogulties un tad skatieties uz citu pusi. Kad esat beiguši ēst, atalgojiet sava zelta retrīvera paklausību ar kādu spēli un uzslavu, nevis ēdienu.
Pieņemt jaunas situācijas
Ja jūsu zelta retrīveru biedē jauna apkārtne vai skaņa, atkārtojot stimulus, kad suns ir pietiekami tālu, lai netiktu provocēts. Ar laiku samaziniet attālumu starp savu suni un satraucošo situāciju. Tāpat kā mazam bērnam parādiet sunim, ka nav no kā baidīties, vienmēr atalgojot rāmu uzvedību. Jūsu zelta retrīvers sapratīs, ka bažām nav pamata.
Zelēšanas pretlīdzekļi
Jauni, garlaicības mākti zelta retrīveri var būt ļoti destruktīvi, parasti brīžos, kad atstāti bez uzraudzības. Apstrādājiet priekšmetu, kuru suns varētu sazelēt, ar drošu, bet rūgtu aerosolu, lai objekts zaudētu pievilcību. Kad suns izpēta objektu, rūgtā garša sabojā jebkuru vēlēšanos zelēt. Dresētāji to sauc par ārstēšanu, izraisot riebumu.Brīvi uzpūtiet šādu aerosolu uz priekšmetiem, kurus negribat redzēt sazelētus.
Tikšanās ar svešiniekiem
Zelta retrīveri var būt ļoti draudzīgi, bet ne visiem svešiniekiem patīk, kad viņus nolaiza ar slapju mēli! Ja jūsu suns ir pārāk dedzīgs, turiet viņu saitē, lai varētu savaldīt, kad atnāk ciemiņi. Viesiem ienākot, pavēliet savam zelta retrīveram „sēdēt” un „palikt uz vietas”. Lai izvilinātu vēlamu sasveicināšanās manieri, palūdziet viesim pieklust un izvairīties no acu kontakta, kamēr jūs uzmundrināt suni ar kādu kumosu.
Attiecības ar suni, kuram ir liels gribasspēks
Parasti gribasspēks nav zelta retrīveru šķirnei raksturīga problēma, bet dažreiz tēviņi var radīt problēmas. Ja jūsu suns nereaģē uz jūsu pavēlēm vai uzvedas agresīvi, atceliet visus atalgojumus, ieskaitot jūsu pieķeršanos. Neriskējiet; ja esat noraizējušies par sava zelta retrīvera uzvedību, sazinieties ar savu veterinārārstu vai vietējo suņu apmācības klubu un sarunājiet nodarbības paklausības ieaudzināšanai.
